Mūsu Pārgauja!

Pēdējais gads mums bijis tik citāds. Šobrīd Tu esi klusa – dienās Tevi nepiepilda skolēnu un skolotāju radītā burzma, ir zudusi nebeidzamā kņada un rosība. Tu noteikti esi pieradusi un gaidīji, ka janvāra vakaros skolā smaržos pēc piparmētru tējas, cepumiem un pokorna, uz skolas zāli ar spilveniem, plediem un čībās (vidusskolas puiši – nesot lielu kaudzi ar vingrošanas matračiem) steigsies gan lieli, gan mazi, lai vispirms skatītos romantisku kino, bet vēlāk – arī kādu šausmenīti. Nedarbojas arī Valentīndienas pasts, mēs, protams, varam un sūtām vēstules viens otram pa īsto pastu, bet kā jūties Tu, mūsu skola?

Mums šie gadi bijuši tik raibi kā nevienam. Pavisam nesen apdzīvojām visu Valmieras pilsētu, bet ar Tevi, tādu jaunu, modernu, atkal satikāmies vien agrā pavasarī. Jau tad bijām pārliecināti – vajadzēs laiku, kamēr baltās un pelēkās sienas atkal piesūksies ar mūsu čalām, smiekliem un radošo garu. Mēs šobrīd, gan jau tāpat kā Tu, kavējamies nostalģiskās atmiņās par kopā būšanu.

Ikviena skola ir kā maza ekosistēma, kam raksturīga sava lietu un norišu kārtība. Arī Tev, Pārgauja, ir īpašs stils un dzīvesveids. Sākot jau ar rītu sabiedriskajā transportā, kad kopmītņu klans kā siļķes mucā ar draugiem no citām klasēm pārspriež jaunākos notikumus vai padevīgi klusē un pēdējo reizi pārlapo ķīmijas kladi pirms pārbaudes darba. Tavi rīti vienmēr bijuši skaisti, tajos redzams, kā visi ātrā vai lēnā solī, spēkratos uz diviem vai četriem riteņiem, ar suni pie pavadas vai ģitāru padusē kā bites saskrien stropā; teju vai neiespējami palidot garām, kur nu vēl nesasveicinoties ar smaidīgajām apkopējām! Pa ceļam uz klasi trešajā stāvā nereti sastopam arī skolotājas Eviju Kārkliņu un Ingu Mudeli, kurām vienmēr kāds vārds pārmijams – par ko viņas runā, stāvēdamas starp klases durvīm, varam tikai nojaust, bet Tu jau to zini… Mūsu skolā sienas nečukst, tās runā balsī.

Trešajā stāvā kādam jūtama aizdusa, taču tad atveras lifta durvis un enerģiski un graciozi iznāk skolotāja Agita Ziņģīte. Viņai Tu esi piešķīrusi pašai savu – ceturto stāvu. Varbūt tāpēc krievu valodas stundās pie viņas mēs varam iepazīt citu kultūru, liekot galdā prjaņikus, marinētas sēnes, “Baikālu” un “Tarhūnu”.

Tu jau zini, ka pēc mācību stundām mēdzam aizrunāties ar skolotājiem, katru dienu kādā (daži pat katrā!) starpbrīdī dodamies pie Ilvas un Artiņas uz domnieku štābiņu, kur vienmēr jūtama kārdinošā kafijas un šokolādes smarža (tāpat Tu zini, ka tur gan labāk doties tikai tad, kad Ilva ir mierpilni nomalkojusi rīta kafiju…). Un tad vēl mūsu tik iemīļotais dīvāns – par vietu uz tā dažkārt nākas arī pacīnīties.

Bet pusdienlaikā sākas viens no svarīgākajiem socializēšanās notikumiem dienā. Leģendārais burkānu zirnīšu sautējums, garā rinda, kurā nezin kāpēc kāds vienmēr attopas pašā priekšā, arī cīņa par vienīgo sāls trauku un pēdējo zemeņu krēmu ar vaniļas mērci raksturo mūsu mīlestību pret pusdienu starpbrīdi. Pusdienu lēdijas, kā mēs viņas mīļi esam paraduši saukt, vienmēr ir gatavas iepazīstināt ar labāko, kas vien ir, savukārt mēs esam gatavi ņemt labāko, ko mums dod.

Karstākajās dienās ar prieku novērtējam Tavu pārdomāto arhitektūru. Saules pielietie podesti vestibilos un intensīvi apgaismotās klases, kas sniedz iespēju tikt pie veselīga iedeguma. Vai atceries, ka reiz, kad žalūzijas bija vēl tikai ceļā, to vietā tapa radoša alternatīva – no maisiem veidoti aizkari?

Bet, kad laimīgā stunda laimīgi pārvarēta un “iksu vietā sabliezti skaitļi”, Tu, mūsu skola, esi tik dzīva – jo visur dzied, dejo, spēlē teātri, improvizē un plāno jaunas aktivitātes – vienmēr kāds kaut kur rosās. Nav svarīgi, vai tā ir gaumīgi iekārtotā teātra klase ar dīvāniem un mājas sajūtu, bibliotēka vai skolas gaitenis, kur kāds meistaro kārtējās glītās dekorācijas pasākumam. Kad tuvojas mums tik mīļie skolas pasākumi, skolēnu domītes jaunieši un visi, kam ir luste darboties, Tevi pamet tikai vēlu vakarā.

Tu mūs pazīsti tik labi – zini, ka tikai mēs spējam pēc trim brīvstundām pamanīties nokavēt stundas sākumu, kolektīvi sajūsmināties par logu mazgāšanu un, gatavojot programmu un dreskodu skolas ballei, izdomāt ko tādu, ka pašiem pēc tam nav, ko vilkt. Kamēr vieni stundās ceļ roku, kad kaut ko nesaprot, citi cieņpilni skatās un…klusiņām turpina dzīvot neziņā – dažkārt tā pat ir vieglāk.

Mūsu skola, Tu mums esi kaut kas vairāk par ēku, Tu esi dzīvība, noskaņa, komanda, kuru veidojam mēs – Tavi cilvēki. Novēlam Tev pārāk neskumt, mūs gaidot, un būt gatavai laikam, kad mēs enerģijas pārpilni būsim gatavi apdzīvot katru Tavu nostūri.

 

Ar mīlestību un cerībā drīz tikties,

Tavi skolēni